Reāls stāsts.
66 gadus vecais Aleksandrs G. joprojām nezaudē cerību atkārtoti apprecēties. Viņš ir bijis precējies tikai vienu reizi, un, lai gan sapņo vēlreiz izveidot ģimeni, mēģinājumi līdz šim beigušies ar vilšanos. Vairāk nekā desmit gadus viņš uzturēja attiecības ar manu paziņu – savedēju Elīnu. Viņu tikšanās notika neregulāri — aptuveni reizi pāris mēnešos. Aleksandrs tomēr vēlējās ko vairāk. Viņš ne vienu reizi vien — tieši piecas reizes — izteica Elīnai laulību piedāvājumu.
Taču katru reizi viņa pieklājīgi atteica. Pēc paša Aleksandra teiktā, sieviete atklāti norādījusi, ka nevēlas zaudēt personīgo brīvību un nav gatava kopdzīvei.
Pēc kāda laika viņu ceļi šķīrās — uz diviem gadiem. Šajā posmā Aleksandrs mēģināja izveidot attiecības ar kādu citu sievieti, kas bija apmēram viņa gados. Diemžēl arī šoreiz nekas nesanāca — viņa nevēlējās dzīvot kopā. Un tas viss, lai gan
Aleksandrs lieliski prot gatavot, rūpējas par māju un, kā pats saka, spēj izdarīt gandrīz jebko.
— Godīgi sakot, man arvien vairāk rodas sajūta, ka mēs vairs neesam vajadzīgi sievietēm, — ar rūgtumu atzina Aleksandrs. — Mūs vienkārši ir izsvītrojušas no savas dzīves.
Dzīve pēc sešdesmit: divatā vai vienatnē?
Mūsdienās apmēram katrs ceturtais senioru vecuma cilvēks Latvijā dzīvo viens, un visbiežāk tās ir sievietes. Varētu domāt — kāpēc gan vientuļiem vīriešiem un sievietēm nesatikties? Taču realitātē vīrieši bieži piedzīvo, ka sievietes šajā vecumā nevēlas dzīvot kopā. Pat ja viņas meklē tuvību, viņas negrib zaudēt neatkarību un kopdzīve viņām nešķiet pievilcīga.
Kāpēc sievietes nevēlas dzīvot kopā ar vīriešiem, bet vīrieši vēlas?
Speciālisti, kas pēta vecāka gadagājuma cilvēku uzvedību un izvēles, atzīmē, ka arvien vairāk vecāku sieviešu kategoriski atsakās no kopdzīves. Tam ir vairākas iemesli:
* Sievietes nevēlas atkal kļūt atkarīgas un piedzīvot ikdienas spiedienu, kas rodas no ciešas kopdzīves.
* Viņas nav gatavas veltīt sevi mājas darbiem, rūpēm par partneri un saimniecības kārtošanai.
* Daudzām ir saglabājušās atmiņas par nevienlīdzīgām attiecībām iepriekšējās laulībās, kas ietekmē vēlmi veidot kopdzīvi atkārtoti.
* Sava īpašuma esamība nodrošina brīvību — iespēju veltīt laiku sev, atpūsties un attīstīt hobijus, neizjūtot pienākumu vai nogurumu no ikdienas rūpēm.
Tomēr vissvarīgākais faktors ir finansiālā neatkarība. Tieši tā ļauj daudzām sievietēm nepaļauties uz atbalstu vai atspērienu no malas. Un galvenais — dzīvot saskaņā ar savām personiskajām vēlmēm.
Manuprāt, šo pārmaiņu pamatā ir sabiedrības vērtību maiņa. Ģimene vairs nav beznosacījuma norma. Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā un Ziemeļamerikā, arvien lielāku nozīmi iegūst personiskā autonomija un kontrole pār savu dzīvi, kas tiek vērtēta augstāk par tradicionālajām ģimenes vērtībām. Sievietēm vairs nav nepieciešams meklēt aizbildni, jo viņas pašas kļuvušas par savu likteņu saimniecēm. Tieši šī patstāvība, pēc speciālistu domām, ir veicinājusi “jaunā” vīrieša tēla rašanos — neskaidra, maigā un reizēm vāja.
Saskaņā ar 2018. gada Vispārējā sociālā pētījuma datiem Kanādā 72 % vecāka gadagājuma sieviešu norādīja, ka jūtas laimīgas dzīvojot vienatnē.
Atšķirībā no sievietēm vīrieši daudz biežāk tiecas pēc laulības. Viņiem ir grūtāk izturēt vientulību. Sievietes ir sociālākas — tām ir plašs draugu un paziņu loks, daudz dažādu interešu un ieradums pašām tikt galā ar situācijām. Savukārt vīrieši bieži aizveras sevī un paļaujas uz sievieti kā stabilitātes un emocionālās drošības atbalstu ikdienas dzīvē.
Protams, pastāv arī izņēmumi. Ir vīrieši, kuriem ir ērti būt vienatnē. Taču tādu ir ļoti maz.
Kas tālāk?
Mana paziņa Liene, pilnībā pārtraucot attiecības ar Aleksandru, par to nemaz nenožēlo.
— Man jau tāpat ir piepildīta dzīve, — sacīja viņa. — Draugu ir daudz, īpaši internetā. Eju uz teātri, koncertiem, lekcijām. Man ir labi. Bet Saska… ja viņš gribēs, lai atgriežas. Es durvis neaizslēdzu.
Savukārt ar Santu D., kura ir šķīrusies jau vairāk nekā divdesmit gadus, man bija cita saruna:
— Es nevēlos atkal kļūt par kāda aprūpētāju. Es gribu dzīvot sev, — godīgi teica viņa.
Ar laiku sievietes, kas dzīvo vienas, var kļūt vājākas, un palielinās nepieciešamība pēc palīdzības. Šādos gadījumos var būt dažādi dzīves scenāriji. Aptuveni visas vecākas vientuļās sievietes var iedalīt trīs grupās:
Pirmā grupa — sievietes, kurām ir dzīvesbiedrs. Pat ja viņi nedzīvo kopā, viņi viens otru atbalsta. Daudzi starptautiski pētījumi rāda, ka pat attiecības ar atsevišķu dzīvesvietu palīdz saglabāt emocionālo līdzsvaru un labklājību.
Otrā grupa — sievietes, kas veltī sevi ģimenei: bērniem, mazbērniem. Šāds izvēles pamats bieži vien ir ne tikai mīlestība, bet arī cerība uz savstarpēju atbalstu nepieciešamības gadījumā.
Trešā grupa — sievietes, kas apzināti izvēlējušās dzīvot vienas un gūst no tā prieku. Viņas pavada laiku brīvi un viegli, nodarbojoties ar savām iecienītākajām nodarbēm. Kad rodas nepieciešamība pēc palīdzības, viņas paļaujas uz sociālajiem dienestiem un ārējo atbalstu.
Tagad jautājums jums: ja jūs dzīvojat viens, kurai no šīm trim kategorijām jūs sevi pieskaitāt? Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo ceļu?
